“Bez cīņas nav uzvaras.” Latvijā vienīgā tiesnese ratiņkrēslā
Lolita Andersone ir vienīgā tiesnese Latvijā, kura piedzīvo dzīvi ratiņkrēslā, īstenojot savus sapņus, ģimenes dzīvi un apliecinot ar savu piemēru to vērtību, kādu izvēlēties piešķirt katrai dienai, par spīti izaicinājumiem. Apņēmīgā sieviete iepriekš kā juriste strādājusi Valsts Tiesībsarga birojā, bijusi Invalīdu biedrības Centra rajona priekšsēdētāja, bet kopš 2004. gada Lolitas darba vieta ir Administratīvā rajona tiesa.
Pastāsti par bērnību. Vai tu par savu veselības stāvokli uzzināji jau mazotnē?
Stāsts sākās ar to, ka man 7 gadu vecumā sākās parādīties kādas dīvainas gaitas pazīmes, jo vēl tad es staigāju ar kājām. Tad mamma mani sāka vadāt pie ārstiem. Praktiski uzreiz konstatēja man esošo diagnozi. Mammai uzreiz arī izklāstīja to, ar ko tas viss var beigties. Mamma neticēja, bet es kā mazs bērns vēl sākumā neuztvēru šo informāciju un prognozes. Pirmajos gados pēc diagnozes noteikšanas bija ļoti intensīvs ārstu apmeklējumu maratons, jo tiešām neticējās ne vienam no mūsu ģimenes, īpaši tas fakts, ka šī diagnoze ir samērā reti sastopama, un ka nevienam radu rakstos nav šādas veselības pazīmes bijušas. Katru gadu mans veselība palika arvien sliktāka. Vēl esot bērnam un man piedzīvojot neskaitāmās ārstēšanas, bija jūtama tomēr vēl cerība, ka izdosies pilnībā izārstēties, ka tas viss apstāsies. Taču pusaudžu gados sāku apzināties un saprast, ka tomēr to, ko ārsti ir prognozējuši - tas arī notiks. Pusaudžu gados es vairs patstāvīgi nevarēju pastaigāt; tas bija ļoti grūti. Divpadsmit gados es varēju tikai ar kāda palīdzību pārvietoties ārpus mājām. Līdz ar to tajā laika posmā sāku apzināties, ka jāsāk domāt par nākotni, un to, ko es varētu savā dzīvē darīt, lai nepaliktu uz gultas. Lai es varu turpināt savu dzīvi, jau apzinoties savu diagnozi un visas izrietējošās sekas.
Tavi vecāki, mamma - zināja pie kādiem ārstiem doties, kur tieši jāmeklē palīdzība? Vai tas balstījās uz pašiniciatīvu un spēju orientēties pieejamā informācijā un nokomunicēt vajadzības?
Jau tajā laikā ārsti bija zinoši un paši uzreiz noorientējās, ko darīt un kāda tieši ir šī diagnoze - neārstējama. Viņi teica: “Paliks arvien sliktāk. Paliks uz ratiem. Mirt - nemirs, bet ir jārēķinās ar diagnozes sekām”. Tad jau neatkarības laikos ārsti teica, ka tomēr ar šādu diagnozi ilgi nedzīvo, bet skaidrs, ka tie bija pieņēmumi. Šī slimība nav nekādā veidā ārstējama, tikai uzturama, lai tā vēl straujāk neprogresē. Turpretī veselības uzturēšana jau arī balstās pamatā tikai uz masāžām un vingrošanām, kā arī vitamīnu lietošanu. Specifiska ārstēšana nav paredzēta, lai varētu apturēt slimības gaitu, jo tas nav iespējams. Savā gadījumā varu teikt droši, ka gan ar intensīvām veselības uzterēšanas aktivitātēm, gan bez - jeb neko nedarot, tik un tā palika tikai sliktāk. Pirmajos gados, kad bijām vēl padomju laikā, mamma mani veda divas reizes gadā iz slimnīcu, iziet intensīvo ārstēšanos mēneša garumā. Tajā laikā vispār bērnus, kad atveda uz slimnīcu, tad pavadoņi, mammas u.c. tuvinieki vispār nevarēja būt klātesoši. Tas līdzinājās bērnu mēneša “ieslodzījumam”. Pēc savām sajūtām, varu teikt, ka es biju izgājusi ārā “slimāka” nekā ienācu. Taču man to nācās piedzīvot piecus gadus pēc kārtas; vēlāk gan vairs neturpinot, jo rezultātu vispār nevarēja sagaidīt. Pat dažādas zīlnieces un vārdotājas izmēģinājām.. tie visi bija ne rezultatīvi mēģinājumi.
Tātad visa dzīve sāka mest “kūleni” no 7 gadu vecuma?
Būtībā pirmo klasi es vēl varēju pabeigt, jo varēju vēl pati pa kāpnēm izstaigāt, bet pēc sestās klāses man bija pilnībā nodrošināta mājmācība. Savukārt ratiņkrēslā es nonācu, kad man bija 21 vai 22 gadi. Kad mācījos universitātē, es jau biju pilnībā pārgājusi uz pārvietošanos ar ratiņkrēslu, taču vēl piecelties un ar palīdzību pārvarēt kādu posmu, piemēram, universitātē ejot pa trepēm kādu stāvu, es vēl varēju.
Kā notika studijas augstskolā?
Es mācījos neklātienē, tad varēja tikai divas reizes gadā braukt uz augstskolu, sesijas laikā kārtot ieskaites un eksāmenus. Savā gadījumā, es centos izplānot un sarunāt ar pasniedzējiem tā, lai varu kārtot vairākas ieskaites un eksāmenus vienā dienā, kad esmu ieradusies uz universitāti, lai samazinātu to pārvietošanās biežumu, lai mani nav tik daudz jācilā pa kāpnēm. Studijas norisinājās sekojoši - mums bija izsniegti literatūras saraksti, uzdevumi, kurus jāpilda, jāiesniedz. Viss ļoti balstījās uz pašmācīšanos, jo lekcijas kā tādas vispār nenotika neklātienes studentiem. Es pabeidzu studijas Latvijas universitātē, programmā - Tiesību zinātnes. Tas bija pielīdzināms arī maģistram, jo tad vēl nebija tāda sadalījuma, kāds ir tagad.
Vai esi pieņēmusi savu invaliditāti?
Esmu jau sen pieņēmusi, bet tad tas bijis jau apzinīgos jaunības gados, kad sapratu, ka nekas nemainīsies, un ir jādzīvo tā, kā ir. Tad sāku domāt par to, ko varu reāli paveikt. Taču viens no emocionālākiem brīžiem, ko atceros bija tā bījība iesēsties ratiņkrēslā un iziet ielās. Man šķita, ka visi novērsīsies no manis vai rādīs ar pirkstu. Brīnumainā kārtā tas nenotika. Savukārt ar profesijas izvēli bija sekojoši. Man ļoti patika detektīvi un tādi sarežģīti scenāriji. Vēlējos kļūt par izmeklētāju, tikai ar laiku sāku izprast, ka fiziski tomēr manā gadījumā tas būs neiespējami paveikt. Mani arī aizrāva jauniešu problēmu izmeklēšana, risināšana. Tajā laikā bija nepilngadīgo lietu inspektores profesija, kas arī mani ļoti uzrunāja. Taču arī tā doma man pamazām “atkrita”, bet es zināju, ka gribu studēt tiesības, lēmjot mēģināt kļūt par juristu. Man arī diplomā rakstīts - jurists. Ar šo profesiju es varēju būt jebkas - sākot no prokurora, beidzot ar inspektoru. Tad bija mana brīva izvēle, kur es tālāk turpināšu savas gaitas.
Kā ģimene atbalstīja, ceļā uz augstākās izglītības iegūšanu?
Tur gan nebija problēmu, mani vecāki mani ļoti atbalstīja un motivēja. Tētis visur izvadāja, iznēsāja. Pilnīgs atbalsts - arī no draugu puses un radiniekiem. Visi bija par to, lai nepadotos. Taču ne bez izaicinājumiem. Pat ar visu atbalstu - lai iegūtu cilvēkam ar invaliditāti izglītību bija jāpierāda sevi. Padomju savienībā formulēja to principu tā, ka “par valsts naudu mācīsies, bet strādāt nevarēs!” - un tādēļ daudz neticības cilvēku ar invaliditāti spējām. Stāsts par izaicinājumiem izglītības iegušanā saistījās pat ar ārstiem, kuri bija pret manu vēlēšanos studēt. Viņi kā reiz bija tieši tie, kuri pārliecināja par to, ka pat ja es izmācīšos, darbu tāpat nevarēšu pilnvērtīgi veikt. Līdz ar to - man nav izredžu. Lai iestātos Latvijas universitātē, man bija nepieciešams iziet ārstu komisiju, kura deva slēdzienu, ka es nevarēšu mācīties, lai gan likumiski tas nav nekur noteikts, ka cilvēks ar invaliditāti nevar iegūt augstāko izglītību. Pirmais ārsts, kurš bija pret - bija mans neirologs, kurš atteicās pat norīkot uz ārstu komisiju. Man sākumā ar viņu bija jāizcīna un jāpierāda savas tiesības, turklāt ne jau viņam lemt par manu nākotnes izaugsmi. Savukārt, kad tiku uz ārstu komisiju, sākās cīņa par savu tiesību aizstāvēšanu, ka varu strādāt mājās, un tam nav jābūt par ierobežojumu. Stāstīju, ka darba pienākumi varētu būt kaut vai tulkošana, literatūra, datu ievade utml. Darīju visu, lai izcīnītu iespēju sākt studijas, taču mazveiksmīgi. Ārstu komisija tāpat ierakstīja apliecinājumā, ka man nebūs darbspēju. Taču, kad aizgāju ar šo ārstu spriedumu uz augstskolu, man teica, ka viņi tāpat mani paņems pretī, neatkarīgi no tā, kas ir norādīts izziņā. Vaicāja vai spēšu intelektuāli tikt galā ar mācību apjomu - teicu, ka jā. Tā arī mani paņēma. Kā minēju - arī tajā laikā konstitūcijā teikts, ka diskriminācija nav pieļaujama, tādēļ viņi nedrīkstēja mani atmest diskriminējot.
Kā tu vērtē šobrīd esošo situāciju ar izglītības pieejamību cilvēkiem ar invaliditāti?
Uzskatu, ka ir puslīdz pieejams, taču invaliditātes ir tik dažādas, un ir pilnīgi skaidrs, ka cilvēkam ar invaliditāti pašam ir jānovērtē savas spējas. Tagad jau arī pandēmijas apstākļi ir veicinājuši vēl labāku pieejamību attālinātām mācībām, kuras var izmantot tie, kuri nevar studēt klātienē jebkuros apstākļos.
Kādi ir esošie izaicinājumi šobrīd tavā profesijā?
Katrs spriedums man ir izaicinājums. Domāju, ka vislielākie izaicinājumi profesionālā ziņā ir apgabala tiesā vai augstākā tiesā esot tiesnesei, bet savā vietā - es jūtos patiesi labi. Ja mēs runājam par minētām karjeras izaugsmes iespējām, kāpjot līdz augstākai tiesai, tad tur jau ir vairāku tiesnešu koloborācija. Daudzkārtējās sanāksmes, sēdes, kopīgi izskatītā lieta, kur katrs pienes savu viedokli, nostāju un zināšanas. Tieši šī daļa man pašai būtu liels izaicinājums. Man patiesi ir veiksmīgāk un labāk strādāt vienai, pieņemot lēmumus un uzņemoties atbildību. Turklāt tas dod man arī sava darba plānošanas brīvību - pati veidoju savu plānu, režīmu un uzdevumu sadali. Tā man svarīga sastāvdaļa, lai nevis izsmeltu sevi, bet piedzīvotu sabalansētu un harmonisku laiku, kurā būt produktīvai un uz rezultātu fokusētai.
Kāda bija tava pāreja no augstskolas posma uz pirmo darba pieredzi?
Kad pabeidzu augstskolu, sākās juku laiki, tad veidojās arī biedrības, koorperatīvi, organizācijas. Tad bija piedāvājums noorganizēt rajona biedrību cilvēkiem ar invaliditāti. Vēlāk arī to pati vadīju un virzīju kādus 3 gadus. Līdz paliku stāvoklī un nācās šo amatu atstāt. Kamēr bērniņš bija maziņš, un es nevarēju strādāt - sāku meklēt kādus darbus, kurus darīt no mājām. Lielas pieredzes juridiskajos jautājumos man arī dzan nebija, jo biedrībā bija dažāda spektra jautājumi jārisina, kas brīžam neattiecās uz manu iegūto zināšanu pielietojamībā. Tā es sāku strādāt mājās, darot dažādus nelielus darbus - adīju, vienā garšvielu uzņēmumā pieņēmu telefoniski pasūtījumus, kurus tālāk virzīja uz veikaliem. Vēlāk šis uzņēmums man deva iespēju pastrādāt grāmatvedības jomā. Tas arī deva vēlāk man ideju par to, ka varētu papildus iegūt izglītību šajā jomā, jo sapratu, ka arī tas var noderēt manā pilnvērtīgākā iestāšanās darba tirgū, jo ne vienmēr ar vienu konkrēto izglītību ir pietiekami. Mājās esošie darbi man palika par vienmuļu un neienesa pietiekamu ienākumu, tādēļ nolēmu lūkot kā iegūt citu darbu. Vēloties stāties SIVĀ uz grāmatvedības programmu, man bija nepieciešams sākumā nokārtot bezdarbnieka statusu, taču tur es atkal saskāros ar situāciju, kurā man saka, ka “man neesot tiesības strādāt”. Lai gan es jau vairākus gauds strādāju biedrībā un vēlāk piecus gadus uzņēmumā, kur es tamborēju bērniem cepurītes, un saņēmu oficiālu atalgojumu. Turklāt minētā garšvielu uzņēmumā man bija 10 gadu darba pieredze. Es teicu, ka man darba pieredzes netrūkst, un nedrīkst mani noraidīt invaliditātes dēļ no darba biržas. Taču VDEĀK atzinumā nebija minēts konkrēti, ka es varu strādātā, tā vietā minot, ka esmu kopjama. Tad es atkal gāju uz ārstu komisiju, lai man pievieno klāt, ka es varu strādāt. Pretī saņēmu formulējumu - drīkst strādāt pēc individuālā darba grafika. Tad atkal es agriezos NVA un mani veiksmīgi pieņēma uzskaitē, trīs gadus. Vēlāk man bija drukātā presē - avīzē DIENA intervija, kurā es paudu savu vēlmi atrast darbu un pilnvērtīgi strādāt, līdz vēlāk biju negaidīti saņēmusi darba piedāvājumu no Tiesībsarga. Tajā laikā vadītāja bija emigrante no Kanādes, un viņai nebija aizspriedumu pret cilvēkiem ar invaliditāti kāda bija mūsu sabiedrībā, līdz ar to iekļauties bija salīdzinoši viegli. Tā arī Tiesībsarga birojā biju nostrādājusi veiksmīgi septiņus gadus.
Lolita, tev ir brīnišķīga ģimene - pastāsti par to!
Man ir dēls, kurš uzauga jau apzinoties to atšķirību, kāda man ir. Viņš pilnībā adaptējās un nebija jāmēģina kā īpašā veidā audzināt viņu pieņemt citādību. To viņam dabīgi ar piemēriem no dzīves nācās pieņemt, redzot to kā mēs ar vīru kopā ejam izaicinājumiem cauri. Viņš bieži vien kontaktējās ar clvēkiem ar invaliditāti un nebija nekādu aizspriedumu viņam. Runājot tāpat arī par paziņu loku - pirms mani iepazīst, iespējams, bijis kāds apmulsums, bet tiklīdz personīgi mani iepazīst cilvēks, tad patiesībā vispār aizmirst, ka esmu ratiņkrēslā, un tas pats labākais. Taču ir tādi gadījumi, kad tāpat es jūtu to atšķirīgo skatījumu no sabiedrības puses. Tāds gadījums, kad mans dēls bija pavisam maziņš un nestaigāja, mēs ar vīru nereti braucām uz tirgu iepirkties, jo tur bija vairāk pieejams kā citos veikalos. Tad es savu mazo dēlu ņēmu klēpī uz ratiem esot, bet vīrs mani stūma. Reizēs, kad es palieku sagaidīt vīru ar iepirkumu somām, citi garāmgājēji vienkārši nāk garām un ziedo naudiņu (smejas). Vīrs atnāk un es sēžu jau ar saziedoto naudiņu. Arī tagad tā reizēm notiek, kad pastāvu kādu sagaidīt, pamanos redzēt jau kādu nākam man dodam naudiņu. Turklāt ir vēl neērtāk, kad naudiņu dod kāda omīte, kurai pašai maciņā nav ne graša palicis vairs. Jo kā smejies, uz ielas ne jau tie bagātākie dod naudu.
Kad es gaidīju Daini, savu dēlu, tad nācās piedzīvo atkal lielu pretestību no ārstiem, jo viņi bāžījās par to, vai es tiešām varēšu tikt galā ar bērnu un mana veselība kopumā ļaus viņu iznēsāt. Es spītējos un uzstāju tikai un vienīgi uz to, ka vēlos bērnu un neviens nespēs mani atrunāt. Kamēr man katrs atrunāja, es paliku pie sava. Jā, es jutu, ka nebūs viegli veselības ziņā, bet padoties nevēlējos. Vēlāk ārstu attieksme, kad es dzemdēju veselu bērniņu, bija pilnīgi cita, cieņpilna un daudz atvērtāka.
Ģimenē notika lielas pārmaiņas..
Taču ar to nebeidzās izaicinājumu pieredze. Kad dēlam Dainim bija 14 gadi, mans vīrs saslima un praktiski trīs gadus uz gultas nogulēja, vēlāk arī nomira. Šī abu vecāku aprūpe bija Daiņa atbildībā tajā laikā.. Piemēram, ka tēvam jātaisa dialīze, Dainis visu palīdzēja mājas apstākļos, kad sešos no rīta un vakarā bija jāveic šīs procedūras un jāapkopj. Tādēļ arī Dainim tie pusaudžu gadi bija gana atbildīgi un nopietni. Arī jūtu vainas sajūtu, kad atskatos atpakaļ, cik patiesībā arī maz laika sanāca veltīt dēlam, jo kad vīram bija jābūt arī slimnīcā, tad es lielāko dienas daļu strādāju un vēlāk pavadīju laiku slimnīcā ar vīru. Dēls bija iemācījies būt ļoti patstāvīgs un apzināties savas un citu vajadzības jau gana agri. Tas posms bija gan patstāvības, gan zināmā mērā pašatbildības posms, un kā jau jaunietim ir grūti bijis pašdisciplinēties skolas gaitām, taču tika galā. Arī jau pieaugušā vecumā atzīst to, ka viss, kam gāja cauri - tā tam bijis jābūt.
Ar vīru es iepazinos laikā, kad dibināju biedrību cilvēkiem ar invaliditāti. Viņam arī bija invaliditāte, kas balstījās uz asins nesarecēšanas slimību. Patiesībā viss, ko esmu dzīvē faktiski sasniegusi ir pateicoties savam vīram, jo tajā laikā viņš bija manas rokas un kājas. Man nebija kā tagad elektriskā ratiņkrēsla. Viņš bija lielākais atbalsts, es nezināju neko no saimnieciskām klapatām. Visu vienmēr viņš bija sagādājis un paveicis. Es strādāju, bet viņš bija atbildīgs par visu pārējo saimniecisko, sadzīvisko daļu. Pat nezināju cik kas maksā veikalā (smejas). Viņš mani vienmēr aizveda un atveda no darba, mājās gatavoja ēdienu, tad to atnesa man gultā, sagādāja visu vajadzīgo mūsu ģimenei. Tad, kad viņam palika slikti ar veselību, man bija jāuzņemas viņa loma un tas bija ārkārtīgi grūti man pašai.
Vīrs ir mana svētība. Agrāk vispār nevarēju iedomāties, ka man būs sava ģimene. Man vienmēr draudzenes stāstīja kā viņām iet mīlestībā un es nevarēju noticēt, ka reiz man varētu būt attiecības un laulība. Tieši invaliditātes dēļ man šķita, ka man nebūs iespējas dibināt ģimeni, taču es maldijos - esmu biju vajadzīga, un mans vīrs patiesi izvēlējās mani lielā mīlestībā, kā romānos - no pirmā acu skatiena. Kad pirmo reizi mēs iepazināmies viņš uzreiz tā arī teica - “Rēķinies ar to, ka es nekur nedošos prom..”. Un tā 20 gadus nodzīvojām kopā. Vīrs dzīvoja mūsu ģimenei un to varēja just caur visiem darbiem un atbalstu lielā mīlestībā.
Kāds ir tavs iedrošinājums citiem cilvēkiem ar invaliditāti, kuriem ir jāpārvar dažādi izaicinājumi, kā ikvienam cilvēkam šajā dzīvē; katram - atšķirīgi, protams, bet kā zināms, bez cīņas nav uzvaras.
Cilvēkam pašam sevi ir jāpieņem. Tas ir ļoti būtiski personības izaugsmei un iekšējam spēkam. Nedrīkst sevi sevi pozicionēt un reprezentēt caur invaliditātes prizmu - “man invaliditāte, man invaliditāte…”. Jā, tā ir daļa no cilvēka, bet ne būtiskākā. Kad pats sevi nepieņemsi, kā var gaidīt, kad citi - sabiedrība, var uzņemties tādu atbildību? Jāsāk ar sevi.